Esmu mājās. Vispār esmu sastrādājusi visādas ziepes, bet mazsvarīgi. Nu, gandrīz... :D Laikam, ka iet man labi, neskaitot to, ka
- Es katru rītu nespēju pamosties, jo man katastrofāli pietrūkst vitamīnu
- Manā acī atkal ir miežagrauds. Tas sāp un liek justies briesmīgi :/
- Mana mamma nopirka man vitamīnus
- Pie reizes nopirka arī acu pilienus
Tas liek justies labāk.
Šonedēļ man vispār katru dienu ir treniņi. Man tiešām sāp visi muskuļi un es patstāvīgi esmu nogurusi. Es zinu, ka es saņemšos un parādīšu, ka spēju šādu slodzi izturēt, bet pagaidām ir grūti... Katru treniņu aizvien vairāk galvā visādi jautājumi, kā "Vai ir vērts? Cik ilgi es vispār dejošu? Ko es darīšu, ja neiešu dejošanā?'' Bet nu ja ir supersūdīgais garastāvoklis, tad vienkārši gribās novilkt deju botas un izskriet no zāles. Vienkārši dažreiz tas liekas tik bezcerīgi,ka nespēju izturēt. Tomēr cenšos saņemties un darīt. Dejoju tāpēc,ka man patīk nevis vajag. Un tiešām negribās zaudēt visus cilvēciņus no dejošanas. Tomēr ir tik ļoti jautri :)
Es nobastoju ķīmiju. 1 stundu. Un tagad man ir ierobežots laiks pie datora un mamma ir ļoti vīlusies. Itkā saprotu, ka rīcība nebija laba un man vajag sodu, bet vienkārši tā reakcija... Nu likās pārspīlēta. Bet nu neko. Es varu derēt, ka tad, kad es būšu liela un man būs bērni pret bastošanu attiekšos tāpat. Tāpēc pat nezinu ko teikt. Par laimi, mamma uzrakstīja zīmi un varēšu doties rakstīt kontroldarbu.
Par latviešu valodas atzīmi es paklusēšu. Būs labāk :D
Skatos Karlīnas Caunes bildes. Vienkārši ārprāts. Izdzīvot tādu sapni liekas vnk ĀĀĀĀĀĀĀĀ!!
Heh, jap. Tas laikam arī viss :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru