Baby are you lonley?

Kkāds skumjais uznāca. Pati nezinu kāpēc. Pat ne skumjais. Es nezinu, kā lai pasaka.

Ja tu kliedz ledushallē, tad var gadīties, ka sāpēs kakls :D

Māsa, man ir žēl, ka tu nebiji. 

Ja vakar kāds ledushallē kliedza, tad tās nebija citas kā Krista vai Anna Marta. Piemēram, ''LAID VAĻĀ, LAID TO SASODĪTO ROKU VAĻĀ!'', vai arī ''EU, NU LĒNĀK, ES TULĪT NOGĀZĪŠOS''. Vai arī vnk āāāāā.

Es jūtos ideāli. Man ir zilumi, ļoti, ļoti sāp kakls, bet esmu vienkārši laimīga. Es nespēju atcerēties, kad tik ļoti esmu baudījusi brīvo laiku. Man prieks, ka mani kāds izvelk no mājas un liek man ko darīt. Jā, bieži vien man tas ir nepieciešams, bet es ļoti cenšos, lai man pašai sanāktu :)

Mēs ar Annu Martu iesim slidot, kamēr iemācīsimies. Nav nemaz tik traki (mēs tā ceram). :D

Es vakar nokritu tikai divas reizes. Epic fail: rēcu par Vajeiku (viņa smieklīgi nokrita) un pati attapos uz ledus :D Hahaha :D

Es beidzot esmu izlēmusi par dejošanu. Pēc Ziemassvētku koncerta es vienkārši uz laiku pateikšu ''atā''. Uz laiku. Es zinu, ka tas nemaz nebūs tik vienkārši, jo es tiešām nezinu, kā lai aizpildu brīvo laiku. Es cenšos sev iestāstīt, ka visu to laiku mācīšos, bet tas ir bullshits. Man ir briesmīgi žēl aiziet. Bet tomēr man ir dažas ''jaukas'' atzīmes (tieši tajos priekšmetos, kur ir eksāmeni), kuras nevajadzētu pieļaut. Mamma arī par tām atzīmēm nav diži laimīga (maigi teikts). Es ļoti, ļoti skumšu, jo nevarēšu satikt visas tās manas superīgās meitenes tik bieži. Domāju, ka tā arī nevienam neteikšu līdz... aiziešu. :(

Es mīlu ziemu. Totally. Skats pa logu ir fantastisks. Es priecājos, ka nedzīvoju pilsētā, hehe. Un man patīk ainava, uz kuru es skatos katru dienu :)

Just smile :)

Laime pilnīga.

Asaras acīs, milzīgs saviļņojums un prieks. Sēžu uz koridora grīdas un priecājos.
Skatos, kā mazs, kliedzošs ķipars skrien man pretī un iedod buču. Un atkal. Atkal. Un vēlreiz no  visas sirds. Viņam ir tikai pusotrs gads, bet es viņu tik sasodīti mīlu. Lēkā, kliedz un vēlreiz lēkā. Lec virsū,priecājas.
Mani nekad vēl neviens tā nebija sagaidījis.

Laime pilnīga. 
Tikušies nebijām tikai nedēļu, bet tāds saviļņojums. Man viņš nekad, nekad neapniks. Ir gadījies, ka neesam redzējušies mēnešiem. Tad ir skumji, jā...
Un joprojām acīs asaras. Man vēl neviens mans sīcis nebija tik ļoti iekritis sirsniņā ♥ :)

Jā, šodiena nebija viena no tām labākajām dienām. Dienu uzsāku skrienot, nobeidzu arī. Un viss tikai dēļ autobusiem...

1. No rīta autobuss nokavēja 10 minūtes, tāpēc Jelgavas autoostā biju 9:25. Stunda sākās 9:35.. Paspēju! Ar pēdējiem elpas vilcieniem lecu pa trīs pakāpieniem uz priekšu. Tā steigusies uz stundu nebiju nekad. Ņemot vērā vēl to, ka tā bija ķīmija...
2. Dejošanas sarakstā bija rakstīts, ka šodien treniņš notiek no 17:30. Nospriedu, ka kā parasti tas ilgs stundu... Inga gan domāja savādāk :D Rezultāts- atčuhnos 18:47, līdz autobusam 13 minūtes (ESMU 3. PAMATSKOLĀ un autobuss no autoostas atiet 19:00), stāvu sporta tērpā un pēkšņi nežēlīgi sāku skriet... Mētelis vaļā, pārvilkti tik džinsi. Atkal paspēju!

Esmu mājās. Pārgurusi, tas gan. Rīt atkal treniņš ar mūziķiem. Jau 10:30.. Jāsāk plānot autobuss, ar kuru aizkļūšu līdz Jelgavai :)) Ceru, ka šoreiz gan noveiksies.

Somā haoss, sprota maisiņā tas pats. Viss mētājas uz gultas, hah.

Dejošanā gan tā pasūdīgāk gāja... :( Nu vienkārši atkal tas ''Nafig visu šito'' Cenšos iestāstīt, ka ir jēga un visam jāiet uz priekšu, bet nesanāk. Nopietni domāju pēc Ziemassvētku koncerta iet prom.. Kaut gan nezinu, ko darīšu pēc tam. Ceru, ka izdomāšu ko tomēr vēlos, saņemšos un darīšu. Deju botas- svēta lieta, bet esmu tiktāl, ka esmu gatava tās pamest. Zinu, ka stulbi. Esmu mācīta, ka ja lietai pieķerās un dara, tad jādara. Nedrīkst tā vienkārši pamest visu un doties prom. Bet tomēr... Nafig es tāda 3. studijai, kura stāv pēdējā rindā un tizlojas. Jā, kādam jau jāaizpilda pēdējās rindas (tā nav mana lielākā problēma), bet es vienkārši pati jūtu, ka man nesanāk. Un iet diezgan smagi. Tākā centīšos izdomāt... :(

:)

Ehh, pasen neesmu šeit rakstījusi.

Esmu mājās. Vispār esmu sastrādājusi visādas ziepes, bet mazsvarīgi. Nu, gandrīz... :D Laikam, ka iet man labi, neskaitot to, ka

1. Es katru rītu nespēju pamosties, jo man katastrofāli pietrūkst vitamīnu
2. Manā acī atkal ir miežagrauds. Tas sāp un liek justies briesmīgi :/

Bet nu visam ir risinājums

1. Mana mamma nopirka man vitamīnus
2. Pie reizes nopirka arī acu pilienus

:DD
 Tas liek justies labāk.

Šonedēļ man vispār katru dienu ir treniņi. Man tiešām sāp visi muskuļi un es patstāvīgi esmu nogurusi. Es zinu, ka es saņemšos un parādīšu, ka spēju šādu slodzi izturēt, bet pagaidām ir grūti... Katru treniņu aizvien vairāk galvā visādi jautājumi, kā "Vai ir vērts? Cik ilgi es vispār dejošu? Ko es darīšu, ja neiešu dejošanā?'' Bet nu ja ir supersūdīgais garastāvoklis, tad vienkārši gribās novilkt deju botas un izskriet no zāles. Vienkārši dažreiz tas liekas tik bezcerīgi,ka nespēju izturēt. Tomēr cenšos saņemties un darīt. Dejoju tāpēc,ka man patīk nevis vajag. Un tiešām negribās zaudēt visus cilvēciņus no dejošanas. Tomēr ir tik ļoti jautri :)

Es nobastoju ķīmiju. 1 stundu. Un tagad man ir ierobežots laiks pie datora un mamma ir ļoti vīlusies. Itkā saprotu, ka rīcība nebija laba un man vajag sodu, bet vienkārši tā reakcija... Nu likās pārspīlēta. Bet nu neko. Es varu derēt, ka tad, kad es būšu liela un man būs bērni pret bastošanu attiekšos tāpat. Tāpēc pat nezinu ko teikt. Par laimi, mamma uzrakstīja zīmi un varēšu doties rakstīt kontroldarbu.

Par latviešu valodas atzīmi es paklusēšu. Būs labāk :D

Skatos Karlīnas Caunes bildes. Vienkārši ārprāts. Izdzīvot tādu sapni liekas vnk ĀĀĀĀĀĀĀĀ!!

Heh, jap. Tas laikam arī viss :)

Viss būs labāk.Būs. Savādāk nedrīkst būt :)