Laime pilnīga.

Asaras acīs, milzīgs saviļņojums un prieks. Sēžu uz koridora grīdas un priecājos.
Skatos, kā mazs, kliedzošs ķipars skrien man pretī un iedod buču. Un atkal. Atkal. Un vēlreiz no  visas sirds. Viņam ir tikai pusotrs gads, bet es viņu tik sasodīti mīlu. Lēkā, kliedz un vēlreiz lēkā. Lec virsū,priecājas.
Mani nekad vēl neviens tā nebija sagaidījis.

Laime pilnīga. 
Tikušies nebijām tikai nedēļu, bet tāds saviļņojums. Man viņš nekad, nekad neapniks. Ir gadījies, ka neesam redzējušies mēnešiem. Tad ir skumji, jā...
Un joprojām acīs asaras. Man vēl neviens mans sīcis nebija tik ļoti iekritis sirsniņā ♥ :)

Jā, šodiena nebija viena no tām labākajām dienām. Dienu uzsāku skrienot, nobeidzu arī. Un viss tikai dēļ autobusiem...

1. No rīta autobuss nokavēja 10 minūtes, tāpēc Jelgavas autoostā biju 9:25. Stunda sākās 9:35.. Paspēju! Ar pēdējiem elpas vilcieniem lecu pa trīs pakāpieniem uz priekšu. Tā steigusies uz stundu nebiju nekad. Ņemot vērā vēl to, ka tā bija ķīmija...
2. Dejošanas sarakstā bija rakstīts, ka šodien treniņš notiek no 17:30. Nospriedu, ka kā parasti tas ilgs stundu... Inga gan domāja savādāk :D Rezultāts- atčuhnos 18:47, līdz autobusam 13 minūtes (ESMU 3. PAMATSKOLĀ un autobuss no autoostas atiet 19:00), stāvu sporta tērpā un pēkšņi nežēlīgi sāku skriet... Mētelis vaļā, pārvilkti tik džinsi. Atkal paspēju!

Esmu mājās. Pārgurusi, tas gan. Rīt atkal treniņš ar mūziķiem. Jau 10:30.. Jāsāk plānot autobuss, ar kuru aizkļūšu līdz Jelgavai :)) Ceru, ka šoreiz gan noveiksies.

Somā haoss, sprota maisiņā tas pats. Viss mētājas uz gultas, hah.

Dejošanā gan tā pasūdīgāk gāja... :( Nu vienkārši atkal tas ''Nafig visu šito'' Cenšos iestāstīt, ka ir jēga un visam jāiet uz priekšu, bet nesanāk. Nopietni domāju pēc Ziemassvētku koncerta iet prom.. Kaut gan nezinu, ko darīšu pēc tam. Ceru, ka izdomāšu ko tomēr vēlos, saņemšos un darīšu. Deju botas- svēta lieta, bet esmu tiktāl, ka esmu gatava tās pamest. Zinu, ka stulbi. Esmu mācīta, ka ja lietai pieķerās un dara, tad jādara. Nedrīkst tā vienkārši pamest visu un doties prom. Bet tomēr... Nafig es tāda 3. studijai, kura stāv pēdējā rindā un tizlojas. Jā, kādam jau jāaizpilda pēdējās rindas (tā nav mana lielākā problēma), bet es vienkārši pati jūtu, ka man nesanāk. Un iet diezgan smagi. Tākā centīšos izdomāt... :(