Man sāp galva trešo dienu pēc kārtas.
Es gribu mājās.
Jā, es savu mazo brālēnu ļoti, ļoti mīlu, bet visam taču ir robežas. Mana galva sāp jau trešo dienu pēc kārtas. Es cenšos nedzert ibumetīnus, jo vienkārši nav jēgas.
Man ir jālasa lāčplēsis. Esmu pie trešā dziedājuma beigām. Domāju, ka līdz 1dienai pabeigšu.
Es šaušalīgi gribu mājās.
Īstenībā es gribu mājās katra brīvlaika beigās. Un nemaz nesaprotu kāpēc šeit esmu atbraukusi. Kā patlaban. Bet starp brīvlaikiem es esmu tā noilgojusies pēc mazā... Bāc, nu. Tas ir ļoti stulbi. Es atbraucu vienkārši nočakarēt brīvlaiku.
Šovakar es te vispār varētu nebūt. Man šeit ir neērti. Es pat nezinu kāpēc! Itkā visi savējie, bet kkas nav tā. Tagad visi guļ vai kā, es nezinu. Viņiem patlaban ir vienalga par mani. Un tas ļoti, ļoti sāp.
Pats stulbākais ir tas, ka es par šo visu gribu vien ''PALDIES'' un mīļu apskāvienu. Bet es pat to nesaņemu. Katja nesen skype teica kādu foršu domu graudu, bet diemžēl čatu aizvēru. Tas tiešām bija ĪSTAIS šim brīvlaikam.
Jā, jā, es zinu. Es esmu maza egoiste. Bet ko lai padara?
Kāds lejā krāmē traukus. Tā ir Inese. Jocīgi, katru vakaru to darīju es. Es aizgāju gulēt pēdējā pievācot māju un uztaisot Artim nakts pudeli. Tad es klusām iegāju guļamistabā un klusām to noliku blakus Agnesei. Vai arī Agnese pati atnāca pēc tās pakaļ. Tad es vēlreiz nogāju lejā, novēlēju labu nakti Rihardam un pati gāju gulēt.
Es tagad dikti, dikti skumstu.
Man ir žēl Agneses. Artis kašķējas un neiet čučēt.
Paldies, Eva, ka tu esi :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru