Cilvēks bez smadzenēm un bez sirds.

Joprojām tikai viens jautājums: kā?
Kā mums to varēja atņemt? Mūsu ilgi gaidīto, mazo, pūkaino mīļumu. Pašu adzinātu no pirmajām dieniņām, lolotu, lutinātu un mīlētu?
Kā kāds bezsirdis tā varēja?
Katra braukšana pie opja tika gaidīta tik ļoti, lai tikai ātrāk redzētu suņukus. Un viena no viņiem mums vairs nav.
Visi šodien sērojam. Gājām meklēt, vai nav kaimiņos. Braukājām, nekā.

 Skatoties uz šo bildi asaras acīs. Viņš mums bija tik mazs un mīlīgs. Jā, bildes uzņemtas vasarā un nu jau mazais bija paaudzies un apvēlies, bet tomēr viņš bija tikai 4 mēnešus vecs!
Nozagt kucēnu. Nu c'moon. Atņemt daudziem mazajiem (ieskaitot arī mani) prieku. Mūsu mazā laimīte.
Jau tā vienu kucēnu no metiena mums nācās zaudēt un tagad arī otrs. Nespēju beigt domāt.

Vissāpīgākais ir tas, ka tu nezini, kas ar viņu pašlaik notiek. Vismaz es ceru, ka viņš ir patiesi labās rokās. Ka viņu mīl, ciena un lutina tāpat, kā to darījām mēs. 

Es skumstu. Ļoti, ļoti.
Bļāviens, ja es to cilvēku atrastu...